Tekstgrupa “Orbīta” ir projekts, ko kopīgi radījis neliels Rīgas dzejnieku kolektīvs — dalībnieki raksta savstarpēji visai atšķirīgā manierē, taču apvienība jau ilgu laiku savus dzejas tekstus prezentē kolektīvi un ar visdažādāko mediju palīdzību. “Orbīta” radusies 1999. gada beigās. Tās dibinātāji — Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks — apvienojās, lai īstenotu ideju par kopīgu izdevumu. Šī ideja realizējās vairākos “Orbītas” almanahos un aizveda līdz izdevējdarbības projektam. Grupas izdoto grāmatu panākumi vainagojās ar “Orbītas bibliotēka” grāmatu sērijas izveidi Aleksandra Zapoļa vadībā. Vēlāk radās arī īpašs fotogrāmatu izdošanai veltīts projekts "Talka" Annas Volkovas un Vladimira Svetlova uzraudzībā. Paralēli sākās eksperimenti ar jauniem formātiem — performance (uzstāšanās kopā ar mūziķiem un “dzejas šova” idejas izkristalizēšanās), darbs ar skaņām (vairāku audiodisku izdošana un skaņu mākslas instalāciju veidošana), kā arī teksta un kustīgu attēlu savienošana (videodzeja). Ar laiku šiem virzieniem pievienojās arī objektu un instalāciju radīšana laikmetīgās mākslas darbu izstādēm.
Visu šo laiku “Orbītas” uzmanības centrā vienmēr palicis teksts un tā atvasinājumi (tāpēc arī nosaukums “tekstgrupa”). Kopīgie apvienības projekti tiek īstenoti pēc “kolektīvā saprāta” principiem. Visus šos gadus “Orbītas” kodols nav mainījies, vienīgi līdz ar Žorža Uaļļika pārcelšanos ārpus Latvijas viņš pēc 2010. gada grupas aktivitātēs piedalījies vien retumis. Īpašu lomu projekta vizuālās identitātes radīšanā bijusi dizaineram Vladimiram Leibgamam, taču autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar kuru sadarbojusies un turpina sadarboties “Orbīta”, ir ārkārtīgi plašs un cieši sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Jau daudzus gadus “Orbītas” nenogurstošā menedžere un īsts sargeņģelis ir Inga Bodnarjuka-Mrazauskas, kura piedalās teju visu projektu plānošanā un izstrādāšanā.
“Orbītas” grāmatas – pārsvarā tās ir divvalodīgas dzejas izlases un fotogrāmatas. “Orbītas” izdevumus vieno eksperimentalitāte, kas vislabāk manāma pašu apvienības autoru izdevumos: divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā (Semjons Haņins «Вплавь» / “Peldus”); grāmata ar atlokāmām lapām, kā arī krāsu un infografikas risinājumi atdzejojumu un oriģinālu norādīšanai grāmatas saturā («Поэтические посвящения Артура Пунте» / “Artūra Puntes poētiskie veltījumi”); grāmata, kurā no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās veidotas kolāžas (Vladimirs Svetlovs. «б/у»/“Lietots”/“Used”); grāmata, kas nāk komplektā ar piezīmju blociņu (Sergejs Timofejevs «Реплика» / “Replika”); grāmata, kurā teksti izvietoti tā, ka tos vienlaicīgi var lasīt divvalodīgi pāri («За нас» / “Par mums” — latviešu dzejas izlase Aleksandra Zapoļa atdzejojumā).
“Orbītas” izdevumi top ciešā sadarbībā ar grāmatu māksliniekiem – dizaina autoru vidū bijuši Vladimirs Leibgams, Aleksejs Muraško, Mārtiņš Ratniks, Toms Mrazauskas, Rūta Briede un Artis Briedis, Līva Rutmane, Zigmunds Lapsa, Ernests Mucenieks, Ieva Skuja, Kaspars Murelis, Valters Verners, Ilva Kļaviņa un citi.
“Orbīta” klajā laidusi piecus “Orbītas” almanahus (tostarp CD un videodzejas izlasi), antoloģiju “Mūsdienu krievu dzeja Latvija", izlasi “Proza”, antoloģiju “12 dzejnieki no Krievijas”, dzejas izlasi «Науда» / “Dengi”. “Orbīta” izdevusi arī Andreja Ļevkina prozas krājumu, kinokritiķa Dmitrija Ranceva grāmatu, Ojāra Vācieša krievu valodā rakstīto dzejoļu izlasi, Žorža Uaļļika, Oļega Zolotova, kā arī Ingas Gailes dzejas krājumus, Sergeja Timofejeva krājumus “Gandrīz fotogrāfijas” / «Почти фотографии» un “Stereo”, Semjona Haņina grāmatu “Tikko” / «Только что», kā arī Artūra Puntes dzejas krājumu “Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs”. 2013. gadā “Orbīta” uzsāka iepriekš Latvijā vēl neizdotu pašmāju autoru dzejas krājumu sēriju, kurā tika publicēti Jeļenas Glazovas, Dmitrija Sumarokova, Oļega Ļencoja, Jevgēnija Neleša un Aleksandra Menšikova izdevumi.
Turpina nākt klajā sērijas “Orbītas bibliotēka” grāmatas (sērijas redaktors Aleksandrs Zapoļs) — aktuālā latviešu literatūra un tulkojumi. Sērijā jau izdotas Arvja Vigula, Kirila Kobrina, Kikōnes, Andra Kupriša, Elvīras Blomas, Anda Surgunta, Viļa Kasima, Andreja Sen-Seņkova, Laura Veipa, Elīnas Bākules-Veiras, Andra Kalnozola, Leonīda Dobičina, Semjona Haņina, Roberta Valzera, Arkādija Dragomoščenko, Ričarda Brotigana, Marijas Luīzes Meļķes un Gunta Bereļa grāmatas.
Savukārt pirmo fotogrāmatu “Orbīta” izdeva jau 2006. gadā — Lailas Halilovas “36 EXP” Aleksandra Zapoļa, Vladimira Leibgama un Vladimira Svetlova redakcijā (gadabalva par labāko Latvijas fotogrāmatu).
“Orbītas” fotogrāmatām (redaktori: Vladimirs Svetlovs un Anna Volkova) raksturīga konceptuāla pieeja. Aleksandra Gronska un Ksenijas Babuškinas “Schema” spēlējas ar fotogrāfijas uztveres iespējām. Fotogrāmatu sērija “Public Space” veltīta padomju Latvijas publiskajai telpai. Māras Brašmanes grāmatā “Centrāltirgus” iekļauti dokumentāli Centrāltirgus fotouzņēmumi, Vladimira Svetlova grāmatā “Rīgas Līcis” inscenētās fotogrāfijas ataino sanatorijas dzīvi, savukārt Andreja Strokina sastādītā grāmata “Palladium” veidota no kinoteātrī atrasta fotoarhīva materiāliem, britu arhitektūras kritiķa Ovena Heterlija grāmata “Baltijas atklātnes”. “Orbīta” izdevusi arī mākslinieka Romana Korovina fotogrāmatu “Rock”, tekstu un fotogrāfiju izlasi “Talka”, kā arī grāmatu “Stikla Strenči” / “Glass Strenči”, kas iepazīstina ar Strenču fotodarbnīcas arhīvu no Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijas (grāmata nominēta starptautiskajai “Paris Photo–Aperture Foundation PhotoBook Awards” balvai kategorijā “Gada fotogrāmata 2020” un fotofestivāla “Rencontres d'Arles” gada balvai kategorijā “Vēsturiskā grāmata 2020”).
“Orbītas” izdoto autoru loks nemitīgi paplašinās. Sīkāk skatatīties “Orbītas” izdevumu tiešsaistes katalogu pdf formātā (izdevumi līdz 2017. gadam) un interneta veikalu talka.lv.
Virkne “Orbītas” darbu tā vai citādi ietver tīkla vidi un programmrisinājumus. Tie var būt sintētiski darinājumi, kuros izmantoti jau pastāvoši IT risinājumi, vai arī darbi, kuri paredz sava ārtsofta, tīkla vides vai ētera radīšanu. Retro šaudīšanās datorspēles (animatora Edmunda Jansona grafika) iziešana kļūst par nosacījumu poētiskā teksta izlasīšanai Sergeja Timofejeva darbā “Es esmu teksts”. Aleksandra Zapoļa un Vladimira Leibgama tiešsaistes darbs “Kaut kas ar kustību koordināciju” mimikrē zem neitrālas Semjona Haņina dzejas publikācijas, kas patiesībā satur ar programmas palīdzību speciāli radītus teju samanāmus teksta sagrozījumus, ko lasītājs uztver kā uztveres traucējumus. Aleksandra Zapoļa un Daniila Čerkaskija darbā “Rimčikā” teksts, kas ievadīts Google tulkotāja logā, modificēts tādējādi, ka, to atkārtojot, balss robots kļūst par aktieri — pēkšņi iemanto raksturu un savu runas personību.
Cits piemērs utilitāra servisa izmantošanai mākslinieciskiem mērķiem – Artūra Puntes un veselas latviešu dzejnieku grupas, kas iepriekš saskaņojuši savas darbības, ielaušanās televīzijas SMS čatā, tādējādi pārvēršot skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt pašiem savs dzejas serviss, kas sniedz iespēju radīt tekstu ārpus ierastās divu dimensiju plaknes, ir darbs “Poe3D” (skat. sadaļu “Instalācijas un objekti”) — interaktīvs instruments milzīgu teksta modeļu radīšanai un izdrukāšanai uz 3D printera. Vēl viens dzejas tekstu konstruktors ir “Orbītas” dalībnieku kopdarbs “Čiekurkalna poēma”. Tā ir datu bāze, kurā apkopoti visi ielu uzraksti (izkārtņu, grafiti u.c. fotogrāfiju veidā) Čiekurkalnā, kas ir viena no ģeometriski visorganizētākajām Rīgas apkaimēm — programmas interfeiss sniedza iespēju katram lietotājam no šīs “ielu vārdnīcas” sastādīt dzejas tekstu. Kādreiz pilsētā populārs interneta kafejnīcu tīkls kalpojis par pamatu projektam “Cybergraffiti”, kura autori ir Artūrs Punte kopā ar Aleksandru Jakovļevu un Voldemāru Punti — pēc nesankcionētas noteikta trafareta pielietošanas datoru iestatījumos, uz projekta servera tika izsniegta statistika par lietotāju apmeklēto vietņu krāsu paleti, un īpaša aplikācija tālāk šos datus vizualizēja milzīgu, abstraktu audeklveidīgu videoprojekciju veidolā.
Ne tikai tīkla vides un infrastruktūras izmantošana, bet arī tās radīšana var kļūt par multimediālu darbu bāzi. Tā tas bija ar dzejas radio “Marx FM” (2014), kas šobrīd pieejama kā straumējams audiokanāls, bet “Orbīta” to radīja kā pirātisku radiostaciju FM diapazonā — Rīgā notiekošā festivāla “Survival Kit” programmā nedēļas garumā tā translēja dzejas tekstus ar ar autorlasījumiem trīs valodās. Paštaisīts raidītājs, ko izgatavojis radioentuziasts Vladislavs Bogdanovs, tika novietots kāda Rīgas centra nama bēniņos, un turpat uz jumta tika uzstādīta nesankcionēta antena, kas nodrošināja 4–5 kilometru apraides rādiusu. Aptuveni tajā pašā laikā sadarbībā ar Aleksandru Landmanu tapa iPad aplikācija “Miera iela”, kas ļāva virtuāli izstaigāt Miera ielu un sniedza ticamu ielas audiopanorāmu. Mijoties ar fragmentāru Jēkaba Nīmaņa mūziku, dažādās skaņu vidēs (kafejnīcā, vārtrūmē, parkā) varēja dzirdēt trīs latviešu dzejniekus — Jāni Elsbergu, Sergeju Timofejevu un Andri Breži — lasām savus tekstus, kuros pieminēta Miera iela. Vēl viens piemērs gatava softa integrācijai “Orbītas” projektos ir 2018. gadā veidotā instalācija “Ieraks_tīts”, kas radīta Latvijas rakstniecības muzeja — programmētāja Aleksandra Zolotova (Krievija) “PhonoPaper” aplikācija tika pielāgota hipotētiska vēstures artefakta mītradiskai rekonstrukcijai — neeksistējošiem pirmskara ierakstiem, kuros Aleksandrs Čaks lasa savu dzeju.
Performatīvās prakses kā tradicionālā dzejas lasījumu žanra tālāku attīstību “Orbīta” izmanto kā autorlasījumu iemiesošanu dažādās audiovizuālajās vidēs. Projekts jau no paša pastāvēšanas sākuma ekperimentē ar dzejnieka figūras pasniegšanas veidu. Pirmās performances “Visīsākais dzejas lasījums” (1999) norises laiks sakrita ar tekstgrupas rašanās gadu. Viens no “Orbītas” uzstādījumiem – skatītāju uzmanības novēršana no arhetipiskās lasītāja figūras un tās pārnešana uz pašu dzejas tekstu.
Projekta pastāvēšanas vēsturē ir virkne uzstāšanos ar visdažādākajiem mūziķiem — no akadēmiskajiem līdz klubu mūziķiem. Ir realizētas gan improvizācijas sadarbības (Staņislavs Judins, Platons Buravickis, Jans Maksins, Selffish un citi mūziķi), gan noturīgākas formas. “Orbīta” savulaik izdevusi audioalbumus (CD “Orbīta 2”, “Orbīta 4”, skaņu režisors — Ivars Vīgners) un videodarbus (DVD kolekcija “Orbīta 4”, atsevišķi videodarbi – tādi kā “Tallinas iela”, “Vīrietis ar Sievieti” u.c.), kā arī uzstājusies kopā ar mūzikas grupu “Saules Sound”, ar kuru tika sagatavota stundu gara koncertprogramma. Daudzas “Orbītas” dalībnieku dzejas performances sniedzas akcionisma un teātra virzienā — tālu aiz dzejas lasījumu vienkāršas noformēšanas rāmjiem.
Piemēram, Semjona Haņina performance “Vienas sejas teātris” — neliela kārba ar visiem teatrālajiem atribūtiem (mini aizkariņiem, apgaismojumu utt.), kur uz “skatuves” auditorijas priekšā redzama vienīgi dzejnieka galva. Sergeja Timofejeva un Artūra Puntes performance Soviet Retro Disco rekonstruēja 1970.-80. gados populāro “lekcijas diskotēkas” formātu. Dažas reizes “Orbīta” ir veidojusi arī teletiltus-mistifikācijas (piemēram, sava pirmā almanaha prezentācijas laikā), kā arī izmantojusi videotranslācijas līdzekļus — piemēram, strīmšova “Realitātes komentētāji” gadījumā, kad uzstāšanās laikā notika tiešsaistes translācijas no četrām vebkamerām, kas novietotas dažādās Latvijas vietās, kļūstot par dokumentālu videopavadījumu improvizācijas dialogiem un komentāriem, kas ietvēra arī dzejas tekstus.
“Orbītas” gadījumā iespējams runāt ne tikai par dzejas performances dalībnieku, bet arī par režisora lomu — šeit pieminama Artūra Puntes iestudētā performance “UPS. Par neuzrakstīto dzejoli” (2014), kur liriskā varoņa lomā iejutās aktieris Viesturs Roziņš. Arī citi Artūras Puntes performatīvie iestudējumi – piemēram, “Ieceļotāji” un “Victims of Multitasking” – paredz visai stingras instrukcijas izpildītājiem, taču neizslēdz improvizāciju. “Orbītas” performances var arī nesekot stingram scenārijam, tā vietā izvēloties moduļveida formu veidojošus uzstāšanās principus, kur reizi no reizes iespējams mainīt dzejoļus, valodas un skaņas-mūzikas komponentus, un “FM Slow Show” gadījumā arī lielu lomu spēlē radioēters konkrētajā pilsētā, kurā notiek uzstāšanās. 2017. gadā “Dzejas dienu” programmā “Orbītas” minifestivālā uz peldošās galerijas “Noass” “Orbītas” dalībnieki uzstājās ne vairs kā grupa, bet katrs dalībnieks bija izveidojis individuālu (vai sadarbībā ar kādu uzaicinātu mākslinieku kopradītu) multimediālu dzejas performanci.
Atsevišķu performanču unikalitāte tiešā veidā ir saistīta ar to norises vietu — tā, piemēram, bija ar “Orbītas” performanci “Like thronging beasts”, kas norisinājās Rīgas cirkā laikmetīgās mākslas festivāla “Survival Kit” laikā — par izteiksmes līdzekli tur kļuva veco tribīņu krēslu čīkstēšana, turklāt skatītāji bija burtiskā nozīmē samainījušies vietām ar tiem, kas uzstājās. “Orbītas” jaunākā performance “Motopoiesis” pieļauj, ka galvenais skaņas un videopavadījuma avots ir paša dzejnieka balss un viņa izrunātā tekstā dinamika. Balss ģenerē skaņas un iedarbina trokšņu mehānismus, bet atdzejojumu titri kalpo arī kā videopavadījums, kas tiek aplūkots zem mikroskopa. 2022. gadā Rīgas Starptautiskajā kino festivālā “Motopoiesis” piedzīvoja Latvijas pirmizrādi 50 minūšu garas koncertfilmas formātā. Tā starptautiskā pirmizrāde notika Indijas Kochi-Muziris bienālē.
Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas žanrā. “Orbītas” dalībnieki individuāli ir jau iejutušies dramaturga lomā, tā Aleksandrs Zapoļs rakstījis tekstus Vladislava Nastavševa izrādei “Šņeguročka”, Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši izrādi spēli “Diena pēc naftas” (2013), kas iestudēta Dirty Deal Teatro, bet Sergejs Timofejevs ieguvis Spēlmaņu nakts 2014 balvu par operas “Mihails un Mihails spēlē šahu” libretu. Visi četri dzejnieki kolektīvi sarakstījuši lugu “Piecas dziesmas pēc atmiņas”, ko Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī iestudējis Vladislavs Nastavševs. Iestudējums bija “no vienas puses patiesi komisks, no otras — smeldzīgi aizkustinošs ceļojums personīgo atmiņu pažobelēs. Varoņi dodas uz savu mērķi, piemērot dažādas maskas, apkopojot atmiņu fragmentus, balstoties uz asociācijām, griežoties pie zinātniskiem pētījumiem, izmantojot profesionāla dziednieka palīdzību un sacerot pat apsveikumus jubilejās.” Lugas tekstā bija iekļauti “Orbītas” dalībnieku poētiskie teksti, ko izpildīja “Rīgas skolēnu pils” koris “ACCOLADA”. Šī pieredze attīstījās instalācijā “Sunim bija aizdomas” — nebeidzamā dialogā par visu ko starp diviem savu laiku nokalpojušiem retrotelevizoriem.
Poētiskā teksta un kustīga attēla savienošanas tendence ir pazīstama ne vienu vien desmitgadi. Taču “Orbītas” dalībniekus var uzskatīt par videodzejas pionieriem postpadomju telpā. Sākotnējais impulss, kas tika īstenots vēl pirms “Orbītas” kā projekta radīšanas, bija videodarbs “Orķestra mēģinājums” — Sergeja Timofejeva un režisora Viktora Vilka sadarbības rezultāts (1993–1994). Ar amatieru kinokameru filmētie kadri tika pārnesti uz “Betacam” formātu, un samontēti kopā ar autora lasītu dzejoli un īpašu skaņu pavadījumu. Arī citiem “Orbītas” dalībniekiem bija radusies interese savest kopā mūsdienu dzeju ar 80.–90. gadu lolojumu — masu videokultūru, tādējādi radot eksperimentālu divtūkstošo gadu hibrīdu — videodzeju. Pirmo dzejas video festivālu “Word in Motion” “Orbīta” sarīkoja 2001. gadā Rīgā, iepazīstinot publiku kā ar projekta dalībnieku darbiem, tā arī ar dzejnieku un videomākslinieku darinājumiem no citām valstīm – no ASV, Rietumeiropas un Krievijas. Festivāla programma pēcāk tika izdota VHS kasetē. Festivāls "Word in Motion" notika vēl vairākas reizes līdz 2011. gadam, arvien vairāk iemantojot uz dzejas materiāla veidotu multimediālu izstāžu vaibstus. 2005. gadā iznāca multimediālais almanahs “Orbīta 4” — DVD ar jaunāko videodarbu kolekciju. Atsevišķus šī žanra darbus “Orbītas” dalībnieki mēdz radīt joprojām — darbi tiek publicēti internetā, piedalās videomākslas festivālos, izstādēs un citos pasākumos.
Vienu no mākslinieciskajiem principiem, kas apvieno daudzus no šiem darbiem, varētu dēvēt par īpašu spēju pretnostatīt kustīgo attēlu un dzejas tekstu – abi notiek it kā paralēli un viens otru neilustrē (“Parunā ar mani…”, “Kad beidzas džezs…”). Tādējādi veidojas divas nozīmju kārtas, kas viena no otras nepatapina tēlus, bet gan savstarpēji papildina jaunā, sintētiskā darba uztveri. Šo videodarbu žanra specifika ir gana daudzveidīga: no animācijas (“Nebūs svētku…”, “Sveta”, “Fiziķis”) līdz dokumentāliem video (“Viesstrādnieki”). “Orbītas” retrospektīvā videodzejas izlase iekļauta arī pirmās Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ekspozīcijā (2018, kuratore — Katerina Gregosa).
Ar “Orbītas” videodzejas piemēriem var iepazīties šeit.
“Orbītas” radītās instalācijas un objekti ir cieši saistīti ar citiem tekstgrupas darbības veidiem. Audiodzejas instalācija “Radiosiena” (no 90 radiouztvērējiem uz 20 metrus garas sienas veidota skaņas audiopanorāma, no kuras skanēja gan lokālās radiostacijas, gan “Orbītas” dzejnieku lasīti dzejoļi, gan dažādās pilsētās ierakstīti trokšņi un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavoti muzikālie fragmenti) vienā no “Orbītas” performancēm — “FM Slow Show” tika pārvērsta skaņu sistēmas veidolā. Vladimira Svetlova instalācijā «б/у» vizuālais materiāls no tāda paša nosaukuma grāmatas (skat. sadaļu “Grāmatas”), pagarinot grāmatas vizuālo materiālu, nonāca izstāžu telpā uz galerijas sienām un televizora ekrāna. Savukārt Semjona Haņina grāmata “Izlaistas detaļas” bija par pamatu tāda paša nosaukuma darbam — salokot pusotrmetrīgu fotogrāfiju, izveidojās buklets ar rastrā rakstītiem tekstiem, ko skatītāji varēja ņemt līdzi. Vēl viena viņa grāmata “Vai jums nešķiet, ka tās jūsu piecas minūtes ir kaut kā pārāk jau ievilkušās?”, teksts, kurš lasot pārvērtās par telpisku struktūru, bija daļa no instalācijas “Mikrorajonu kastu dzeja” (A. Zapoļs/L. Rutmane).
No video caur izstādāmiem objektiem uz tiešsaistes platformām un performanci — tādu ceļu veica projekts “Trīsdimensiju dzeja” (A. Zapoļs ar A. Landmana, L. Rutmanes un E. Rjazancevas piedalīšanos): sākotnēji radīts kā videodarbs, telpiskais dzejolis pārvērtās izstādes objektā, kas savukārt tālāk pārtapa par prototipu vietnei “Poe3D” un deva iespēju rakstīt telpiskus tekstus. Pirmā šāda dzejoļa izdrukāšana uz 3D printera kļuva par pamatu performancei — meistarklases atdarināšanai.
Polimedialitāte jau sākotnēji ielikta tekstgrupas darbu pamatos, dzejas teksti pastāvīgi migrē uz citiem medijiem. Darbs “Dzejas notikums” (festivāls “Survival Kit”, 2019) piedāvā kolektīvu dzejas lasījumu, kurā nav iespējams nonākt. Dzejas lasījumi iesaistīti arī vairumā izstādes “No kā rodas dzeja?” (2018) darbu – tiešā vai pārnestā veidā, ironiski vai nopietni atbildot uz jautājumu, kas izvirzīts nosaukumā šai ekspozīcijai, kas nominēta 2019. gada Purvīša balvai, kā arī ieguvusi Sergeja Kurjohina balvu par labāko mediju objektu.
“Orbītas” darba “Shema A, Shema B” pamatā bija Sergeja Timofejeva dzejoļi — šis darbs demonstrē cilvēku fantāzijas potenciālu totalitārā sabiedrībā. Savukārt instalācija “Laika istaba” (S. Timofejevs un A. Punte kopā ar animatoru Vladimiru Leščovu) — ikdienas cikliskās lamatas, gaiša videoistaba, kas veidota no ekrāniem, uz kuriem tika projicētas īsas animācijas cilpas ar ikdienas sižetiem. Vitrīnā uzrakstīts Semjona Haņina dzejolis kalpoja par teksta ietvaru Aleksandra Zapoļa foto un zīmējumu personālizstādei “M kā Metode”.
Par vienu no veidiem, kā dzeju iekļaut parādību pasaulē, pie kā mēdz strādāt “Orbīta”, kļuvusi ikdienas priekšmetu apveltīšana ar spēju dzejas tekstu “nogādāt” lasītājiem. Pirmais šāda veida low-tech interaktīvais objekts bija projekts “Poetry-to-go” (Aleksandrs Zapoļs, 2007) — daži pāri iešļūceņu un zīmogspilvens-vannīte šeit darbojās autonoma un manevrējama bilingvāla izdevniecība; silikona zīmogs katras iešļūcenes pazolē atstāj dzejas pēdas — viens nospiedums — oriģināls, otrs — tā atdzejojums. Darbs “Power Independent Poetry” (A. Punte / S. Timofejevs) ekonomiskās krīzes laikā ar velotrenažiera palīdzību ieguva bezmaksas enerģiju dzejas tekstu projicēšanai; darbā “Pareizi / Right” ieciklēts faksa aparāts drukāja monodzejoli, un, pateicoties daudzkārtīgai teksta drukāšanai, uz faksa papīra veidojās vizuāls raksts. Kolektīvajā instalācijā “The Twinkling Crystal of Revelation” divdesmit ventilatori ar tekstu, kas uzprogrammējams uz aparātu lāpstiņām, līdz ar vēja pūsmas parādīšanos vēstīja pastāvīgi mainīgu un mirgojošu “ziņu”. Savukārt darbā “Actual Spacescape” kosmosā pazudusi zonde uz aparātu, kas paredzēts automātiskās rindas talonu izsniegšanai, sūtīja teksta ziņojumus četrās valodās. Darbu sērija “Dzeja interjerā” (Artūrs Punte ar Jēkabu Voļatovski un Jevgeniju Sisojevu) bija nu jau vairs nevis izvēlēti, bet speciāli konstruēti peidosadzīves objekti ar dažādām dzejas funkcijām. Uzkonstruēta tika arī pēc ANS-tehnoloģijas tekstu lasošā ierakstu mašīna, kas izgudrota 1930. gados, — instalācijai-hipotēzei “Ieraks_tīts” (skat. sadaļu “Kods, tīkls un apraide”).
Vairākos “Orbītas” projektos tiek izmantota Rīgas pilsētvides telpa. Vēl 90. gados Aleksandrs Zapoļs izveidoja Rīgas pilsētvidi mitoloģizējošu darbu “Riga Underground Subway”. Viņa darbu sērija “Telpa uz laiku jeb laiku topoloģija.” veltīta pagātnes stūra ēkām un nākotnes krustojumiem. Pirmajā šai tēmai veltītajā darbu sērijā “Stūri top par centriem” (kopā ar V. Svetlovu) izsekota stūra divstāvu koka māju nomaiņa pret stiklbetona tirdzniecības centriem — fonā liekot “stūru tēmu” Aleksandra Čaka dzejā. Otrajā — “Vai stūri tiks nosaukti?” (kopā ar L. Rutmani) tika piedāvāts stūrus nosaukt sakrustotā attiecīgo ielu nosaukumā. Projektu noraidīja pilsētas dome, bet autori noorganizēja māksliniecisku akciju, uz Ģertrūdes un Tērbatas ielas stūra novietojot plāksnīti ar nosaukumu “Tērbtrūdes stūris”. Savukārt pazudušajai koka ēkai uz Brīvības un Miera ielas stūra veltīta aromātiskā instalācija “Maiznīcas spoks” (A. Punte / S. Timofejevs) — svaigas maizes aromāts nodrošināja sentimentu pēc Rīgas zudušā fragmenta. Gājēji uz Aristīda Briāna ielas varēja kļūt par lieciniekiem dialogam starp diviem veciem televizoriem galerijas vitrīnā (instalācija “Sunim bija aizdomas”), vienlaikus televizori laiku pa laikam komentēja uz ielas notiekošo. Par vērienīgāko projektu pilsētvides izpētīšanā un poetizācijā kļuva projekts “Čiekurkalna poēma” (skat. sadaļu “Kods, tīkls un ēters”).
Vairums “Orbītas” darbu ir poētiskā teksta dzīvestelpas robežu pētījumi. Tā, piemēram, darbā “«Parādes» parāde” (S. Timofejevs / I. Kļaviņa) Gunara Saliņa dzejolis pasniegts sintagmātiskā plānā – katra rinda savā rāmītī, rindas izkārtotas vienā līnijā. Venēcijā izstādītajā darbā “Divi soneti no Laputas” autori sastādīja tekstu no priekšmetiem – ar visām soneta pazīmēm, ar atbilstošu strofisko un ritma struktūru. Izstādē “Logos” Pāvilostā teksts, noformēts kā vārdnīcas šķirkļi galerijas logos, atradās burtiski uz izstādes telpas robežas, bet gaisma bez apstājas reproducēja un sagrāva teksta vizuālo formu. Savukārt informācijas nesēju trauslumu pētīja izstāde “2020: Mūžības perspektīva”, veltīta Latvijas Nacionālās bibliotēkas daudzveidīgā krājuma interpretācijai. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz vissvaigākajiem 2020. gada sākuma artefaktiem (grāmatām, izrāžu un kino biļetēm, programmiņām, ēdienkartēm, kalendāriem u.tml.) it kā no 100 gadu distances.
Mākslīgā viļņa fenomens un tā novērošana kalpojusi par pamatu dažādām interpretācijām kinētiskās instalācijas “Waves Watching” (“Viļņu vērošana”) ietvaros – no dabas procesiem un biržas kursu svārstībām līdz pandēmijas viļņiem. Šī izstāde iezīmēja jaunu tekstgrupas "Orbīta" mākslinieciskās intereses virzienu – visuma viļņveida parādību novērošanu un vides signālu tvērumus – kas ticis realizēts, piemēram, instalācijā “No ētera”.
“Orbīta” darbojas ne tikai kā autoru kolektīvs, bet arī kā mākslas procesa organizators, radot īslaicīgas platformas dažādu projektu īstenošanai. Tā festivāls Word in Motion (2001–2011) radās kā platforma videodzejas žanram, bet vēlāk mutēja brīvākās teksta un attēla mijiedarbes formās. Pirmais Word in Motion festivāls 2001. gada septembrī noslēdzās ar daudzu atmiņā palikušo ekstrēmo pasākumu Rīgas televīzijas torņa augšstāvā, kur notika eksperimentāla modes skate un piedalījās dzejnieki, dīdžeji un vīdžeji, kas apvienojās savstarpējas improvizācijās.
Pop-up izstāžu sērijai “Rīgas dzejas karte” (2013–2014), ko kūrēja Arturs Punte, “Orbīta” producēja veselu virkni multimediju mākslas darbu, ko veidoja pašas tekstgrupas dalībnieki un citi, tostarp ārvalstu autori. Īsas izstādes un minifestivāli, kas pusgada garumā tika periodiski organizēti tam neparedzētās, tomēr Rīgai raksturīgās pilsētvides vietās (birojs, dzīvoklis, barža, cehs utt.), apkopoja darbus, kas ar māksliniecisku tekstu, iemiesotu plašā mediju spektrā, pievērsās dažādiem urbāniem fenomeniem."Rīgas dzejas karte" projekts kļuva par idejisku turpinājumu Artūra Puntes agrāk ierakstītajām pilsētu skaņu ainavām "Helsinki" un "Kopenhāgena", kur viņš lietoja eksperimentālu pieeju tekstradei valodā, ko autors nepārvalda.
Ikgadējo Dzejas dienu ietvaros Sergejs Timofejevs kūrēja projektu “Ziemeļi-Dienvidi”, kas ierasto Austrumu-Rietumu vietā piedāvāja jaunu ģeogrāfisko un kulturālo sakaru vektoru. Cik aktuāla Dienvidu un Ziemeļu poētika ir šajos telpiskajos rāmjos mītošajiem autoriem? Ko galu galā Ziemeļi un Dienvidi var viens otram dot? Uz šiem jautājumiem centās rast atbildes šis projekts, kas no 2008. līdz 2016. gadam apvienoja lasījumos gruzīnu un igauņu, uzbeku un lietuviešu, alžīriešu un islandiešu autorus.
Paralēli tam un nedaudz vēlāk radās ideja prezentēt Latvijas auditorijai laikmetīgo dzeju no Krievijas. No 2010. līdz 2014. gadam lasījumu sērijā “Dzejas sūtņi” (ko arī kūrēja Sergejs) Rīgā viesojās plašs autoru spektrs — no konceptuālistiem līdz “jaunā eposa” dzejniekiem, no sillabotonikas piekritējiem līdz verlibristiem, no atzītiem “neoficiālās dzejas” klasiķiem līdz divdesmitgadnieku paaudzes autoriem. Krievu autoru darbu atdzejošanā piedalījās daudzas Latvijas “dzejas zvaigznes”. Daļa atdzejojumu tika publicēti tīmeklī, bet pēc projekta noslēguma radās ideja tos izdot atsevišķā grāmatā, jo šāda Krievijas aktuālās dzejas izlase neatkarīgajā Latvijā vēl nebija iznākusi. Tā radās antoloģija “12 dzejnieki no Krievijas”.
Galerijā “Istaba” tika organizēta izstāde ar “dzejoļu tulkojumiem vizuālajā valodā”, ko mākslinieki bija radījuši grāmatai “Вплавь/Peldus”. Izstāde ar tādu pašu nosaukumu (“Peldus”, 2014, kuratori — A. Zapoļs, L. Rutmane) apkopoja grāmatā iekļuvušos, kā arī neiekļuvušos darbus, ko bija radījuši tādi zināmi Latvijas mākslinieki kā Maija Kurševa, Reinis Virtmanis, Evelīna Deičmane, Kaspars Groševs, Oļa Vasiļjeva. Armands Zelčs u.c. Teksta un attēla mijiedarbe ir nepārejoša tēma “Orbītas” interešu lokā. Vladimira Svetlova un Artura Puntes organizētā Romana Korovina izstāde Right in the Middle (“Tieši vidū”, 2006) notika Andrejsalas ostas darbnīcu elektrocehā (Andrejsalā tolaik atradās “Orbītas” rezidence un štāba mītne). Lo-fi fotogrāfijās izstāstītie stāsti ar parakstiem un video, kā arī montāžas pieeja guva augstu profesionālo vērtējumu — balvu par gada labāko fotogrāfiju ekspozīciju. Komentāra loma mākslinieka darbā un tā uztveres stereotipi tika apspēlēti izstādē “Komentāri” (2010, galerija “Kim?”, kurators — Vladimirs Svetlovs), kurā piedalījās Romans Korovins, Vladimirs Leibgams, Anna Volkova, Aleksandrs Zapoļš un Jeļena Glazova.